2019. gada Ziemas gājieni

DATUMS MARŠRUTS CEĻŠ
 26. janvāris Rīga // Pirmais gājiens ciklā “1836 ceļa dārgumi” // PIETEIKŠANĀS SLĒGTA, sasniegts maksimālais dalībnieku skaits.  Piejūra
 16. februāris  Lilaste – Carnikava // gājiens Valentīndienas noskaņās, piemērots pāriem un tiem, kas atvērti jaunām attiecībām – Ceļš ved un Saved!  Piejūra

1836 Muzikālie sarunu vakari 2019. gadā

DATUMS APRAKSTS  VIETA
19. janvāris 1836 Ceļš aicina ik katru iepazīt Latviju, kopt sevī piederību šai zemei un Latviešu tautai. Tomēr ir daudzi, kas laika griežos ir cīnījušies par neatkarīgu valsti, vērtībām un Latvisko tradīciju. Godinot tos, kas 1991. gada janvārī rīkoja barikādes un aizstāvēja savas tiesības uz neatkarīgu valsti, sarunu vakarā apzināsim savu piederību un mīlestību savai zemei – daloties pieredzē, kas gūta apceļojot un apmīļojot Latviju 1836 projekta ietvaros. Carnikavas Tautas nams

Ziemeļmeita

Aiz Melnupes sākas Malēnija, kur valda apbrīnojams miers un ir iespējams dzirdēt klusumu. Pakalni mijas ar lejām, pļavas ar purviem un priežu un egļu audzes ar kārklu puduriem. Šo zemi abpus robežai ap Peļļu – Kornetu gravām dēvē par pagānu zemi. Senajā Vidzemē robežas zemes piederēja Vidzemes Latviešu daļas muižām. Vēl tagad mazie ciemi un viensētas glabā latviskos nosaukumus „Varkaļi”, „Sormuļi”, „Posti” un „ Pelli”.

Šeit gan latvieši, gan igauņi vienmēr ir dzīvojuši draudzīgi.

Sandra Jankovska Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja

Māras ceļš

Kūkovas upes līkumi savijas ar meža biezokņiem. Skan dzimtā tēva valoda. Arājs zemē sēklu sēj. Tepat jau kaimiņi Krievijā – pāri robežai lielajos plašumos. Bet mēs dziedam, dejojam un augam, augam, uzziedam un zaļojam. Mīļi sagaidām katru ciemiņu un lepojamies, ka godā turam savus vectēvus, kas brīvību mums dāvāja.

Kūkovas upis leikumi sasavejuos ar mežu bīzūknīm. Skan dzymtuo tāva volūda. Oruojs zemie sāklu siej. Tepat jov sābri Krīvejī – puori rūbežai lylejūs plašumūs. A mes dzīdam, doncojam i augam, uzzīdam i zaļojam. Meili sagaidom, kotru gostu i lapojamīs, ka gūdā turom sovus vactāvus, kas breivību myusīm duovova.

Andris Slišāns “Laiks Ziedonim” laureāts

Leišmalīte

Es laikam netikšu debesīs, pārāk esmu iepēdojies zemes ceļos. Tie velk un pieprasa, un man liekas, ka tieši mani. Un pilsētā ir tik garlaicīgi. Bet laukos vēl dzīvo cilvēki. Tā no pagasta uz pagastu kaut ko esmu centies ieraudzīt. Ne tikai hektāros un centneros, cenās un tirgzināšanā, bet arī apvidus gaišāko prātu ieliktajā turienes cilvēku dzīvošanā. Gadsimti gadsimtos iepinušies. Nauda grib augt, un cilvēki grib augt. Kaut nu viens otram netraucētu.

Imants Ziedonis „Leišmalīte“

Piejūra

Jūra un krasts. Skaisti savā daudzveidībā un pilnībā, dāsni lolojot, drosmīgi uzrunājot, spēcīgi savaldzinot, stipri audzinot, skarbi rādot, bezgalīgi draudzībā un uzņēmībā.

Jūras krastā mēs esam būvējuši smilšu pilis, sapņu ostas, meklējuši apslēptos dārgumus un piedzīvojumus, spēlējuši bumbu, klaiņojuši, baudījuši romantiskus saulrietus, apzinājušies vērtības, pārdomājuši dzīvi, atbrīvojušies, guvuši ierosmi un uzmundrinājumu, smēlušies enerģiju un iedvesmu, apcerējuši mūžību.

Jūra un krasts, baltās kāpas, upju ietekas, dižakmeņi, sudrabs jūras apskalotos kokos, saules un mēness ceļš Jūras atspulgā, krītošas zvaigznes un Ziemeļblāzma saviļņo, aicina sajust un iemīlēt.

Kolkasraga draugs Jānis Dambītis